Slāvu mīts par neapstrādātas zemes māti. Tautas mīts par sauli
Kuru sirsnīgi sauc par Zemes māti, - slāvu Zemes dievieti, auglību un visu, kas ir saistīts ar nepārprotamu, zemes dzīvi. Viņa tiek dēvēta par Atklāsmes pasaules dieviem, jo viss, kas mūs ieskauj, ir kaut kādā veidā saistīts ar Māti Zemi, audzis pateicoties viņas pūlēm. Slāvu Zemes dievietei ir liels spēks, tāpēc episkie varoņi vēršas pie viņas, uzsākot varoņdarbus.
Siera Zemes māte visur tiek cienīta. Biežāk sievietes vērsās pie šīs dievietes, saistot zemes auglību ar iespēju dzemdēt veselus bērnus. Precēto sieviešu tērpos vienmēr bija izšuvumi ar zemes motīviem - šādam talismanam vajadzēja dot sievietei veselīgu bērnu piedzimšanu. Vīrieši biežāk vērsās pie Mātes Raw Earth ar lūgumiem pēc dāsnas ražas un līdz ar to arī labklājības.
Siera Zemes māti laika sākumā radīja Rods. Slāvu leģendas vēsta, ka Rods sākotnēji radīja govi Zemun un kazu Sedunu. Viņu piens pārvērtās Pasaules okeānā. Tad Radītājs Rods izveidoja Alatīra akmeni, kas atradās Pasaules okeāna vidū, un sāka kult govs Zemuna un kazas Seduna pienu. Tā tapa sviesta gabaliņš, no kura tika radīta Siera Zemes dieviete. No viņas ķermeņa parādījās visa auglīgā zeme, kas atrodas Atklāsmes pasaulē, tāpēc slāvi ciena visu dzīvo, kas viņus ieskauj.
Slāvi uzskata, ka neapstrādātas zemes mātei ir dēls Mikula Seljaninovičs. Savā somā viņš nēsā "visas zemes alkas", jo citi varoņi to nespēj pacelt.
Leģendas un mīti par māti dievieti neapstrādātu zemi
Slāvu mīti vēsta, ka cilvēki ne vienmēr ara zemi un audzēja maizi. Ilgu laiku cilvēki neapstrādāja zemi, baidoties nodarīt pāri Jēlzemes mātei. Galu galā visa zeme pasaulē ir Zemes dievietes ķermenis. Kad Pavasara Saules Dievs Jarilo atveda pirmos graudus no aizjūras zemēm un deva citiem Dieviem nogaršot maizi, Dievi nolēma mācīt cilvēkiem audzēt rudzus un kviešus un gatavot maizi.
Dievi lūdza Mikulai Seljaninovičam, Neapstrādātas zemes mātes dēlam, uzart pirmo vagu uz zemes. Varonis sākumā atteicās sāpināt savu māti. Bet pati Siera Zemes dieviete lūdza savu dēlu piekrist citu Dievu priekšlikumam, tāpēc viņa rūpējās, lai cilvēkiem būtu ēdiens garajā ziemā. Kopš tā laika dienā, kad tiek godināts Dievs Jarilo, atceras arī Māti Zemi, un šo dienu sauc par pirmās vagas svētkiem.
Amulets - Neapstrādātas Zemes Mātes dievietes simbols
Neapstrādātas zemes mātes amuletu sauc Lauks vai uzarts lauks... Šī zīme ir attēlota romba formā, kas centrā salauzta ar slīpu krustu. Dažreiz tikai rombveida raksti tiek attiecināti uz Neapstrādāto Zemes māti. Kad attēlota apaugļota zeme, kurā jau ir graudi, romba vidū tiek likts punkts.
Neapstrādātas zemes mātes palāta palīdz meitenes atrast pievilcību un satikt savu saderināto palīdz sievietēm dzemdēt veselus bērnus, vīrieši nes panākumus darbā un labklājību.
Neapstrādātas Zemes Mātes Dievietes Atribūti
Heraldika, priekšmeti- ausis, ziedi un augļi.
Treba (piedāvājums)- putra, medus.
Siera Zemes māte ziemeļu zīlēšanas un maģijas tradīcijās
Neapstrādātas zemes mātes attēls ir iekļauts slāvu Rez Rod komplektā. Zemes dievietes Rezas skaitlis ir 13.
Kad izkārtojumā parādās Neapstrādātas Zemes Mātes Rēza, tas nozīmē, ka jautātājs sāk periodu, kas saistīts ar zemes, nepārprotamu dzīvi. Tagad lietas var progresēt lēnām, tāpat kā grauds, kas nav uzreiz iesēts, kļūst par nogatavojušos vārpu. Jums jābūt pacietīgam, bet tajā pašā laikā ne slinkam. Jautājumos par Rēzas Jēlzemes mātes veselību tas var nozīmēt bērna piedzimšanu, bet citos jautājumos jaunu plānu un ideju “dzimšanu”.
Vairāk par Zemes dievietes Rēzas nozīmi zīlēšanā lasiet rakstā "Reza Rodas siera zemes māte"
Svētki, kuros tiek godināta Zemes dieviete
Zemes dieviete tiek atcerēta visos svētkos, kas saistīti ar auglību. Īpaši šādas dienas var identificēt:
23 aprīlis- pirmās vagas svētki, Yarilin diena. Šie ir vīriešu svētki, kad atceramies slāvu mītu par to, kā Jarilo nesa cilvēkiem maizi un mācīja apstrādāt zemi. Saskaņā ar leģendu, tieši šajā dienā tika izveidota pirmā vaga, un tagad vīrieši 23. aprīli pavada dzemdībās uz zemes.
9. maijs- šo dienu slāvi sauc par Neapstrādātas zemes mātes dzimšanas dienu. Atšķirībā no pirmās vagas svētkiem šajā dienā bija aizliegts strādāt uz zemes.
Sveiki dārgie studenti!
Šodien mēs runāsim par vienīgo slāvu dievieti, kuru kristietība nevajāja. Vismaz es neko par to neesmu dzirdējis. Tas bija cilvēku iemīļotākais slāvu mitoloģijas tēls - Siera Zemes māte.
Zāle, ziedi, koki un krūmi ir viņas sulīgie mati. Akmens ieži ir viņas kauli. Stingras koku saknes aizstāj vēnas. Un viņas asinis ir dzīvs ūdens, kas izplūst no viņas zarnām. Un kā dzīva sieviete dzemdē zemes būtnes, vētrā sten no sāpēm. Un, kad viņš kļūst dusmīgs, viņš izraisa zemestrīces. Smaida zem siltajiem saules stariem un piešķir nebijušu skaistumu visam dzīvajam. Aizmieg aukstā ziemā un pamostas pavasarī. Sausums viņu dedzina, bet viņa atdzimst no dzīvinoša mitruma.
Siera Zemes māte vienmēr ir blakus cilvēkam. Viņa ir viņa medmāsa un dzērāja, un cilvēks grūtos dzīves brīžos vienmēr ķeras pie viņas kā pēc mātes palīdzības.
Pietiek atsaukt atmiņā pasakas un eposus, kuros pat varoņi krīt uz mitras zemes, lai iegūtu jaunus spēkus. Tie sitīs ar šķēpu pret zemi, un tas uzsūks melnās, indīgās čūskas asinis un atgriezīs dzīvību izpostītajiem cilvēkiem.
Pasaku varoņi sitas pret zemi, lai reinkarnētos par kādu citu un iegūtu viņa spēku.
“Jo vairāk saslimsi, jo vairāk ārstēsi sevi” – viņi teica senatnē un ieteica vest uz turieni tos, kuri nodara sev pāri, un lūgt zemei piedošanu.
Pati zeme tika uzskatīta par visspēcīgākajām zālēm. Raganu ārsts samitrināja zemi ar siekalām un uzklāja uz brūcēm vai sāpošai galvai, vienlaikus čukstējot sazvērestību: "Kā zeme ir vesela, tā arī tava galva būtu vesela."
Viņi zvērēja pie Mātes mitrās Zemes, un šis zvērests tika uzskatīts par spēcīgāko, tas bija svēts un neaizskarams. Zeme nenēsās zvēresta lauzēju. “Lai es krītu pa zemi! "- tāds zvērests joprojām ir saglabāts.
Viņi skūpstīja zemi, lūdza piedošanu, kad izdarīja sliktu darbu. Un tāds senatnē tradicionāls paklanīšanās zemei arī ir no lielās cieņas pret Māti Zemi.
Dievi debesīs mainījās, dažu vietā parādījās citi, un tikai Siera Zemes māte palika cilvēkiem mūžīga aukle, kas deva dzīvību visam, kas uz tās dzīvoja.
Senatnē burvji prata uzminēt pēc zemes saujas, kas paņemta no kreisās kājas apakšas tam, kurš gribēja zināt viņa likteni. "Noņemt pēdas" no cilvēka tagad tiek uzskatīts par sliktu nodomu. Ja jūs prasmīgi čukstējat pār viņu, tad varat sasiet cilvēka gribu ar roku un kāju. Un tad, lai atbrīvotos no šādas nelaimes, viņi lūdz Zemi: “Māte ir medmāsa, mīļā zeme, mīļā, paslēp mani no niknā spoka, no jebkuras nejaušas uzdrīkstēšanās. Pasargā mani no nelaipnas acs, no ļaunas mēles, no dēmoniskiem apmelojumiem. Mans vārds ir stiprs kā dzelzs. Ar septiņiem zīmogiem tas ir jums, medmāsa - Siera Zeme, aizzīmogota - uz daudzām dienām, uz daudziem gadiem, uz mūžīgo dzīvību.
Senās Romas vēsturnieks Tacits par slāviem, kas dzīvoja Rīgenas salā, rakstīja: “Viņi vispārīgi pielūdz zemes dievieti un uzskata, ka viņa iejaucas cilvēku lietās, apmeklē tautas. Okeāna salā ir neskarts mežs, un tajā atrodas svētie rati, kas pārklāti ar plīvuru: tikai priesteris drīkst to pieskarties. Viņš uzzina, ka dieviete atrodas svētnīcā, un, govju nesot ratos, to pavada ar lielu godbijību.
Mātes Zemes tēls aizsākās ļoti senos laikos. Jau vēlāk viņi radīja harmoniskas mākslīgas sistēmas, kur Dievs Tēvs noteikti stāv dievišķā panteona priekšgalā un dievi pārsvarā ir vīrieši, taču tas viss notika ilgstoši pastāvošās patriarhāta laikā. Tomēr pat caur šādām mākslīgām patriarhālām shēmām ir redzamas stabilu seno ideju iezīmes par kosmisku sieviešu dievību, par Lielo Pasaules Māti: vai tā būtu Gaija, kas dzemdēja Urānu, vai Cybele, Mātes Dabas personifikācija, cienījams Mazāzijā.
Katrā mitoloģijā noteikti ir tāda sieviešu dievība - visas dabas personifikācija. Tomēr tieši slāvu vidū Jēlzemes mātes godināšana bija visspēcīgākā, kas saglabājās līdz 20. gadsimta sākumam.
Daudzi uzskati ir saistīti ar viņu dzimto zemi. Ja cilvēks devās kaut kur uz svešu zemi, tad viņš noteikti paņēma līdzi sauju savas dzimtās zemes. Viņš to izlēja svešā zemē un, tai uzkāpis, sacīja: "Es eju pa savu zemi." Tika uzskatīts, ka tur, svešā zemē, tādā gadījumā dzimtā zeme palīdzēs, dos spēku.
Zeme ceļojumu laikā tika turēta amuletā kā talismans pret ļaunajiem spēkiem.
Mātēm nebija lielākas bēdas kā ziņa, ka viņu dēli, kas miruši svešā zemē, nav uzkrājuši savu dzimto zemi un tika apglabāti bez tās.
Jēdziens "dzimtene, dzimtā zeme" slāviem bija īpašs. Cik daudz dzejas darbu veltīts dzimtenei!
Ir īpaša diena, 23. maijs - mātes Raw Earth dzimšanas diena. Zemnieki, vēloties cienīgi godināt dzimšanas dienas meiteni, šajā dienā neveic nekādus zemes darbus: near, neecē, nerok, un īpaši rūpīgi iedzina zemē mietiņus, lai netraucētu. zemes miers.
Šajā dienā vēlams pa zemi staigāt basām kājām: tā var smelties no tās ķermenim nepieciešamo spēku. Tika arī uzskatīts, ka šajā dienā var izrakt ārstnieciskās dziras ārstnieciskās saknes, jo tās guva vislielāko spēku.
Mūžīgā Siera Zemes māte visas savas dzīves garumā audzē ikdienas maizi uz tās dzīvojošajiem cilvēkiem. Protams, tās ir ne tikai graudu vārpas, bet arī citi cilvēkiem ēdami augi, dažādi ārstniecības augi. Tāpat kā zāle nevar izaugt bez saujas zemes, tā krievu tauta nevar dzīvot bez zemes kā apgādnieks.
Saules stari silda zemi, lietus lietus to baro, un zeme, sasildīta un mitrināta, audzē garšaugus, ziedus, kokus un nodrošina barību dzīvniekiem un cilvēkiem. Un šī dabas parādība cilvēkam kalpoja par mīta avotu par Debesu un Zemes laulību savienību. Tā kā Zeme pēc dabas ir sievišķīga, māte, Debesis tika piešķirtas vīrišķajam – tas bija tēvs-tēvs. Vasaras debesis apskauj Zemi savā siltajā apskāvienā kā līgava vai dzīvesbiedrs, izkliedē pāri savus siltos starus un izlej dzīvinošus ūdeņus, un tad Zeme var “dzemdēt”. Ziemā zeme no aukstuma pārvēršas akmenī un kļūst neauglīga.
Tāpēc nav nejaušība, ka slāvu prātos ir izveidojies pasaules uzskats, ka valsts un cilvēku bagātība ir tieši atkarīga no slāvu zemes plašuma. Tieši šīs atklātās telpas ir galvenā gan materiālā, gan garīgā bagātība.
Episkais varonis Mikula Seljaninovičs kļuva par šī pasaules uzskata eksponentu. Spēku viņam piešķīra pati zeme, un viņš pilnībā paļaujas uz Krievijas zemes spēku.
Mikula ir neapstrādātas zemes mātes, pirmā krievu orata, mīļotais dēls. Viņam par godu tika svinēti kolektīvi svētki - Mikuļščina, tika dziedātas dziesmas par godu gaidāmajai Neapstrādātas zemes mātes dzimšanas dienai:
Mikula-viegli, ar žēlastību
Nāc pie mums ar prieku
Ar lielu labestību...
Siera zemes māte ir laipna,
Dod mums maizi
Aitu zirgi
Ravē govis!
Ir interesanta epopeja par Svjatogoru un Mikuli. Svjatogors mēģina panākt garāmgājēju uz plašā ceļa un nekādā veidā nevar. Un tad varonis teica šos vārdus:
- Ak, tu, garāmgājējs, apstājies tik daudz, es nevaru tevi panākt labā laukumā.
Kāds garāmgājējs apstājās, noņēma no pleciem maku un nolika maku uz mitrās zemes. Varonis Svjatogors saka:
- Kas ir tavā somiņā?
– Bet piecelies no zemes, lai tu redzēsi.
Svjatogors nokāpa no zirga, ar roku satvēra maku, - viņš pat nevarēja pakustēties; sāka dauzīt ar abām rokām, tikai gars varēja laist zem maka, un viņš pats bija līdz ceļiem zemē. Varonis saka, ka šie ir vārdi:
- Kas tev ir somiņā? Man nav spēka kļūt, un es pat nevaru pazaudēt savu maku.
– Manā somiņā ir zemes alkas.
- Bet kas tu esi un kā tevi sauc, paaugstināts kā no tēvijas?
- Es esmu Mikuluška Seljaninoviča.
Mikula ir zemes grūdiena nesējs tiešā nozīmē: viņš nes Jēlzemes mātes spēku somā aiz pleciem, viegli apsteidzot varenāko varoni. Zemes grūdiens, saskaroties ar avotu, tiek barots ar milzīgo Zemes spēku, pēc tam atgriežas uz Mikula pleciem un tiek pilnībā nodots viņam.
Līdz ar kristietības pieņemšanu Krievijā neapstrādātas zemes mātes tēls sāka tuvoties pašas Dievmātes tēlam. Pamazām izplatījās doma, ka cilvēkam ir trīs mātes: pirmā ir Vissvētākā Teotokos, kas dzemdēja pasaules glābēju, otrā ir Zeme, no kuras visi tika radīti un kurā visi atgriezīsies pēc nāves, un trešais ir tas, kurš dzemdēja un dzemdēja dzemdē.
Un kristietība pārtulkoja svētkus par godu oratoram Mikulam Svētā Nikolaja Brīnumdarītāja godā. Tāpēc pavasarī Nikolajs ir tik cienīts Krievijā.
Es domāju, ka ar to var beigties mūsu mācība par māti Zemi. Nākamajā nodarbībā runāsim par iespējamo Jēlzemes mātes dzīvesbiedru, un tagad mājasdarbs(Jāatlasa jautājumi, kas kopā dos vismaz 10 punktus):
1. Kāpēc Siera Zemes māte ir ne tikai Zemes māte? Un kāpēc varoņi nokrita tieši uz mitras zemes? (0-1 punkts)
2. Kā jūs saprotat zvērestu "Lai es krītu pa zemi!"? Un kas tajā sākotnēji tika ievietots? (0-2 punkti)
3. Kāpēc sējējs vienmēr bija vīrietis? (0-1 punkts) 
4. Atrodi pasakas, eposus (vismaz divus), kuros varonis vēršas pie Neapstrādātas Zemes mātes palīdzības. Pastāstiet mums par tiem. (0-3 punkti)
5. Atrodiet mīklas, sakāmvārdus, teicienus un vienkārši tveriet frāzes, kas saistītas ar māti, mitru zemi (vismaz trīs). Paskaidrojiet, kā jūs tos saprotat. (0-3 punkti)
6. Uzrakstiet īsu eseju (poētisku vai prozaisku), kas veltīta šai dievībai vai vispār savai dzimtajai zemei. (0-4 punkti)
7. Ja jūs zināt, kā zīmēt, varat attēlot Zemes māti uz sieru. (0-5 punkti)
8. Tu gāji uz praksi Argemonā (prakse var būt jebkurā priekšmetā). Pastāstiet mums, kā Siera māte varētu jums palīdzēt. (0-5 punkti)
9. Atrodi kādu sev tīkamu dzejas vai prozas darbu, kas veltīts Dzimtenei, dzimtajai zemei. Pastāstiet mums par to un domām, kas rodas pēc tā izlasīšanas. (0-3 punkti)
10. Kāpēc slāvi radīja tādu cieņu pret Jēlzemes māti? (0-2 punkti)
11. Sengrieķu mitoloģijā ir Mikulam līdzīgs tēls. Atrodi to un pastāsti par to. Kādas līdzības un atšķirības esat atradis? (0-3 punkti)
Mīklas par vasaru, sakāmvārdi un teicieni par vasaru, stāsti par vasaru
Par jūniju bērniem
"Sausais" lietus
Turkmenistānas tuksnešos vasarā lietus ir ļoti reti. Un, ja tas notiek, tas ir tikai "sauss". Kas tas par lietus?
Zibens uzplaiksnī, pērkons dārd. Sākas lietusgāzes. Tomēr lietus iztvaiko, pirms sasniedz zemes virsmu. Tāpēc pat tie, kas gadu desmitiem dzīvojuši tuksnesī, gandrīz neatceras vasaras lietus.
Yarilo-Saule un siera zemes māte (slāvu mīts)
Siera Zemes māte gulēja tumsā un aukstumā. Viņa bija mirusi – ne gaismas, ne siltuma, ne skaņas, ne kustības.
Un mūžīgi jaunais, mūžam dzīvespriecīgais gaišais Jars sacīja: "Paskatīsimies cauri piķa tumsai uz Māti mitro Zemi, vai tas ir labi, vai der, vai mums būs jādomā?" Un gaišā Jara skatiena liesma vienā mirklī iedūrās neizmērojamajos tumsas slāņos, kas gulēja pār guļošo Zemi. Un tur, kur Jarilina skatiens griezās cauri tumsai, tur spīdēja sarkanā saule.
Un caur sauli izlēja starojošā Jarilina karstie viļņi. Siera Zemes māte pamodās no miega un jauneklīgā skaistumā, kā līgava kāzu gultā, izklājās... Viņa ar nepacietību dzēra dzīvinošās gaismas zelta starus, un no šīs gaismas izplatījās dedzinoša dzīvība un mokoša svētlaime. viņas zarnas.
Mīlestības dieva, mūžīgi jaunā dieva Jarilas jaukās runas steidzas saules staros: “Ak, tu, siera zemes māte! Mīli mani, gaismas dievu, tavai mīlestībai es tevi izrotāšu ar zilām jūrām, dzeltenām smiltīm, zaļām skudrām, koši, debesziliem ziediem; jūs dzemdēsit neskaitāmus jauku bērnus ... "
Mīlu Zemi Jarilinas runu, viņa mīlēja gaismas dievu un no viņa karstajiem skūpstiem, kas dekorēti ar labību, ziediem, tumšiem mežiem, zilām jūrām, zilām upēm, sudrabainiem ezeriem. Viņa dzēra Jarilinas karstos skūpstus, un no viņas iekšām izlidoja debesu putni, no dzimšanas ainas izskrēja meža un lauka dzīvnieki, upēs un jūrās peldēja zivis, gaisā drūzmējās mazas mušas un punduri... Un viss dzīvoja, viss mīlēja, un viss dziedāja slavas dziesmas: tēvs - Jarila, māte - Raw Earth.
Un atkal no sarkanās saules atskan Jarilas mīlestības runas: “Ak, tu, siera zemes māte! Es esmu tevi izrotājis ar skaistumu, tu esi dzemdējis neskaitāmus jaukus bērnus, mīli mani vairāk nekā jebkad agrāk, tu dzemdēsi no manis mīļu bērnu.
Ļuba bija tās neapstrādātās zemes mātes runas, viņa ar nepacietību dzēra dzīvības starus un dzemdēja vīrieti ... Un, kad viņš iznāca no zemes zarnām, Jarilo iesita viņam pa galvu ar zeltainu roku. groži - nikns zibens. Un no tā zibens cilvēkā dzima prāts. Sveiks, Yarilo mīļotais uz zemes dzimis dēls ar debesu pērkoniem, zibens straumēm. Un no tiem pērkoniem, no tā zibens visa dzīvā radība pārbijās šausmās: debesu putni aizlidoja, ozola zvēri paslēpās alās, viens cilvēks pacēla saprātīgu galvu pret debesīm un atbildēja uz tēva pērkonīgo runu. pravietisks vārds, spārnota runa... Un, dzirdot šo vārdu un redzot savu ķēniņu un kungu, visi koki, visas puķes un labība noliecās viņa priekšā, dzīvnieki, putni un visa dzīvā būtne paklausīja viņam.
Siera Zemes māte priecājās laimē, priekā, cerēja, ka Jarilinas mīlestībai nav ne gala... Bet pēc neilga laika sāka norietēt sarkana saule, saīsinājās gaišās dienas, pūta auksti vēji, putni dziedāja. apklusa, ozolkoka zvēri gaudoja, un karalis un visu radību kungs, elpojot un neelpojot, nodrebēja no aukstuma ...
Siera Zemes Māte aptumšojās un ar skumjām un bēdām aplaistīja savu izbalējušo seju ar rūgtām asarām - niecīgām lietusgāzēm. Raudošais zemes siers: “Par vēja buru! .. Kāpēc tu elpo uz mani naidīgo aukstumu? .. Jarilino acs - sarkanā saule! .. Kāpēc tu sildies un spīdi ne kā agrāk? .. Yarilo -dievs ir pārstājis mani mīlēt - pazaudēt man savu skaistumu, iet bojā saviem bērniem, un atkal es guļu tumsā un aukstumā! .. Un kāpēc es atpazinu gaismu, kāpēc es atpazinu dzīvību un mīlestību? .. Kāpēc es atpazīt sevi ar skaidriem stariem, ar karstiem Dieva Jarilas skūpstiem? .. ”Jarilo klusē. "Man nav žēl sevis," raud Siera zemes māte, saraujoties no aukstuma, "mātes sirds skumst par mīļajiem bērniem."
Jarilo viņu mierināja, sakot, ka drīz atgriezīsies, bet pagaidām, lai cilvēki nesasaltu, viņš sūtīja uz zemi Uguni.
Vasaras mīklas bērniem
Dāsnā laukā ausis
Zelta kvieši.
Ogas nogatavojās mežā,
Bites savās šūnās slēpj medu. \
Ir daudz siltuma un gaismas,
Tas notiek tikai ... (vasarā.)
No rīta krelles dzirkstīja
Mēs aizbāzām visu zāli ar sevi,
Un iesim tos meklēt dienas laikā,
Meklējam, meklējam - neatradīsim. (Rasa.)
Kāds brīnišķīgs skaistums!
Krāsoti vārti
Parādījās pa ceļam!
Jūs nevarat tajās iekļūt,
Nei ievadiet. (Varavīksne.)
Zilajās debesīs
Kā upe
Baltās aitas peld.
Saglabājiet savu ceļu no tālienes
Kādi ir viņu vārdi? ..
Vasaras sakāmvārdi un teicieni
Jūnija siltums ir saldāks par kažoku.
Uz asas izkapts - daudz siena lauku.
Katrā šokā, jo tas netiek grābts lietū, jūs atradīsit pūdu medus.
Lepojaties ar sienu, bet ne zāli.
Trīs ziemas neizkliedēs cūku zāļaino garu.
Par ko dzied cīruļi? (Moldāvu tautas pasaka)
Reiz dzīvoja karalis, un tam bija vienīgais dēls. Sagadījās, ka mantinieks saslima. Karalis izsauca ārstus no visas karaļvalsts un lika viņiem izārstēt viņa dēlu.
Ārsti sāka skatīties uz pacientu, sāka apspriesties, kā viņu ārstēt. Viņi nevar noteikt slimību, viņi nevar izrakstīt zāles. Un tā viņi aizgāja.
Pēc tam ķēniņš iemeta saucienu uz visu zemi – kurš dziedinās princi, tas saņems dārgas dāvanas, neizsakāmas bagātības.
Un tad vecā ragana ieradās pilī. Viņš nopētīja princi un teica: "Princis atveseļosies, kad viņš ēdīs neputna mēli, kuru nogalinās ierocis, kas nav cilvēks, ierocis, kas nav izgatavots no koka, kas nav koks." Vecākais teica šos vārdus un izgāja no pils, neprasot dāvanu.
Karalis izsauca savus bojārus, stāstīja vecākā vārdus un jautāja padomu: kāds putns ir neputns, kas ir tas cilvēks-ne-cilvēks, kāda veida ierocis ir šis ne-ierocis. koka koks.
Bojāri sāka domāt, atrisināt karalisko mīklu.
– Neputns, protams, ir cīrulis. Lai gan viņš lido, viņš vairāk staigā pa zemi. Lai gan viņš dzied, tikai debesīs, nevis kā citi putni. Un, dziedot, nokrīt zemē, nu gluži kā akmens.
"Necilvēks," sacīja bojāri, "protams, ir gans. Viņš nedzīvo ciematā, kā visi cilvēki, bet kodrās, kā savvaļas zvērs. Viņš pavada laiku nevis ar cilvēkiem, bet gan ar aitām - kas viņš par īstu cilvēku?
- Un koks nav koks, - nosprieda bojāri, - tieši tā, liepa. Liepas koksne ir mīksta, trausla - kur gan lai pielīdzinās īstam kokam!
Un ierocis nav ierocis - ko tur minēt! - tas ir loks ar bultām. Šis loks ir pilnībā izgatavots no liepas, aukla ir izgatavota no lūkas.
Bojaru karalis paklausīja. Bojāri uztaisīja loku un lika atvest ganu.
"Lūk, jums liepas loks," sacīja bojāri, "Ejiet un nošaujiet mums cīruli, kas nav putns. Mēs izrausim viņam mēli, iedosim to ķēniņa dēlam, un viņš atveseļosies.
Gans paņēma loku un devās medīt cīruli.
Cīrulis lidoja taisni uz sauli, un to piepildīja zvana dziesma, tad metās kā akmens - ķircinot mednieku. Gans jau bija noguris viņu dzenāt, kad pēkšņi cīrulis apsēdās zemē un cilvēka balsī jautāja:
- Kāpēc tu mani dzenā, vai tiešām gribi nogalināt? Galu galā mēs ar jums esam veci paziņas, pirms jums neviens kalnā nekāpj - un es dziedu pirmo dziesmu, kad ieraugu jūs. Es esmu tavs draugs, un tu pavēri pret mani bultu.
Un gans atvērās cīrulim.
– Es negribu jūs nogalināt – bojāri. Tā viņi nolēma karaliskajā padomē. Viņi mani uzskatīja par cilvēku, kas nav cilvēks, bet par tevi teica, ka tu esi neputns. Viņi man iedeva ieroci bez ieročiem - liepas loku, lūkas auklu - viss izgatavots no koka, kas nav koka. Viņi pavēlēja tevi nogalināt, lai atņemtu tev mēli, un ar šo mēli viņi dziedinās ķēniņa dēlu.
Cīrulis te iesmējās.
- Bojāri tevi pievīla! Es esmu putns, īsts, īsts. Es plivinu spārnus un paceļu augstu. Atvēršu knābi - dziesma plūdīs. Un es izvedu cāļus, tāpat kā citus putnus. Un pienāks ziema - cīnos ar puteni-puteni, palieku dzimtajās vietās, uz svešām zemēm nelidoju. Nu, sakiet man - vai pasaulē ir daudz tādu putnu? Un padomā pie sevis: kas tu par necilvēku, ja rūpējies par ganāmpulku gan lietū, gan aukstumā, rūpējies par katru jēru, nenožēlo spēkus cilvēku labā. Jūs pats esat īsts cilvēks! Un liepa ir koks! - teica cīrulis.- Nu, atceries, no kā bija spāres virs tava jumta, sijas tavā bēniņos! Un ko tu ēd kāpostu zupu - vai tava karote ir cirsta no ozola? Īstais koks ir liepa. Un jūsu loks ar bultām ir labs ierocis. Cik daudz ienaidnieku tika padzīti no savām mājām ar šo ieroci! Ja gribi zināt, kas ir neierocis, tad tā ir plūškoka caurule, no kuras puikas šauj zirņus. Plūškoks ir nekoks, jo gandrīz viss ir no celulozes, tikai caurule ir cieta. Bet necilvēki ir tie, kas jūs sūtīja mani nogalināt: barre parazīti. Tas ir skaidrs - tie ir necilvēki, jo nevis galva uz pleciem, bet kaļķu bluķis!
Bojāram ir cepure
Prāta ir ļoti maz
Nu, varbūt kādu reizi
Viņš nekad nav noticis!
Nodziedājis šo dziesmu, cīrulis lidoja augstu debesīs, pretī pašai saulei.
Visi cīruļi, tikko ieraugot ganu, tad uzlido augstu, tad krīt kā akmens lejā un visu laiku dzied:
Bojāram zem cepures ir ļoti maz prāta,
Nu, varbūt Viņš nekad agrāk nav bijis!
Šo dziesmu cīruļi dzied līdz pat šai dienai.
Par jūliju bērniem
Ivana Kupalas svētki bērniem
Ivans Kupala bija vieni no gada godājamākajiem, nozīmīgākajiem, nemierīgākajiem svētkiem, tajos piedalījās visi iedzīvotāji, un tradīcija prasīja ikviena aktīvu iesaistīšanos visos rituālos un darbībās; īpaša uzvedība, vairāku noteikumu, aizliegumu, paražu obligāta ieviešana un ievērošana.
Jāņu diena ir piepildīta ar rituāliem, kas saistīti ar ūdeni. Jāņu dienas rītos peldēšana ir populāra paraža, un tikai atsevišķos reģionos zemnieki šādu peldēšanos uzskatīja par bīstamu, jo dzimšanas dienas vīrs Jāņu dienā pats ir ūdensvīrs, kurš ienīst, kad cilvēki kāpj viņa valstībā, un atriebjas. uz tiem noslīcinot visus neuzmanīgi.
Saskaņā ar seno uzskatu, Ivans Kupala personificē dabas spēku uzplaukumu. Rituālu pamatā ir ūdens un saules pielūgšana. Kopš seniem laikiem Ivana Kupalas naktī ir pieņemts iekurt svinīgus ugunskurus upju un ezeru krastos. Viņi lēca tiem pāri un meta vainagus.
Ivana Kupalas dienā viņi mēģināja dziedēt ar rasu. Lai to izdarītu, jums ir jāceļas pēc iespējas agrāk un basām kājām jāiet cauri dziedinošajai Kupalas rasai. Šajā dienā notika masveida ārstniecības augu vākšana. Kupalas zāle iegūst īpašu dziedinošo spēku līdz ar saullēktu, un tāpēc, kā saka: "Kas agri ceļas, tam Dievs dod!"
Saskaņā ar leģendu, Ivanovas nakts tika uzskatīta par ļauno garu niknuma laiku: purvos tika organizētas burvju un raganu sapulces.
Šai dienai ir vairākas tautas zīmes.
Līgo dienā saullēktā spēlējas saule.
Spēcīga rasa Ivanam - līdz gurķu novākšanai.
Ir zvaigžņota nakts uz Ivanu - būs daudz sēņu.
Ja lietus sāks raudāt, tad pēc piecām dienām saule smiesies.
Kupalas rituāla dziesmas
Tas bija laukā, laukā,
Tur bija bērzs.
Viņa ir gara
Lapa ir plata.
Kā zem šī bērza
Kostroma gulēja;
Viņš ir nogalināts - nevis nogalināts,
Jā, pārklāts ar apdari.
Jaunavas skaistums
Piegāja viņam klāt,
Es atvēru ubrus,
Sejā viņa atzina:
"Vai tu guli, dārgā Kostroma,
Vai arī ko tu smaržo?
Tavi zirgi ir melni
Viņi klīst pa laukiem."
Jaunavas skaistums
Es valkāju ūdeni.
Es valkāju ūdeni
Mazais lietus jautāja:
"Radi, Dievs, lietus,
Biežs lietus
Lai saslapinātu zāli
Asā bize bija blāvi."
Kā aiz upes, aiz upes
Kostroma pļauj sienu,
Izmetu manu izkapti
Starp pļaušanu.
Ak, uz Svēto Kupala
Ak, uz Svēto Kupala
Tur bezdelīga peldēja,
Žāvēšana krastā
Sarkanā meitene aizrādīja.
Bija vasara vai nebija,
Māte neļāva man staigāt,
Slēgts ar zelta atslēgu.
Es došos uz Sentkupala
Viņa skrēja pie dārgā...
"Kupalo, Kupalo,
Kur tu ziemo?"
"Tas lidoja mežā,
Ziemoja sasniedzamā vietā."
Meitenes vāca Ziemassvētku eglītes
Savāca un nezināja
Savāca un nezināja
Kupaličs tika spīdzināts:
"Kupala, Kupala,
Kas ir šī dzira
Kas ir šī dzira -
Svētā sakne?"
Tāpat kā svētā Kupala
Saule spīdēja spoži.
Siskins gāja pa ielu
Par Marenočku
Pastaigājieties ar zīli
Savāc meitenes uz Kupalu
Jā, puiši pastaigāties,
Un auklu vainagi meitenēm,
Un puiši sit cepuri.
Meitenēm ir sava griba
Puišiem ir vairāk.
Saules smarža
Skaņas un sapņi saulē
Smaržas un ziedi -
Visi saplūda saskaņotā korī,
Visi ir ieausti vienā rakstā.
Saule smaržo pēc zālēm
Svaigas kupavas,
Atmodinātajā pavasarī
Un sveķainā priede.
Smalks viegls audums
Piedzēries no maijpuķīšiem,
Tas uzplauka triumfējoši
Zemes asajā smaržā.
Saule spīd zvana
Lapas ir zaļas
Elpo ar putnu pavasara dziesmām,
Elpo ar jauno seju smiekliem.
Tāpēc sakiet visiem aklajiem: tas būs jums!
Tu neredzēsi debesu vārtus.
Saulei ir smarža
Saldi saprotams tikai mums,
Redzams putniem un ziediem!
(K. Balmonts)
Rozā rītausma
Austrumi bija pārklāti.
Ciemā, pāri upei,
Gaisma nodzisa.
Pārkaisa ar rasu
Ziedi laukos.
Ganāmpulki ir pamodušies
Mīkstās pļavās.
Grizzly Mists
Peld pretī mākoņiem
Zosu karavānas
Viņi steidzas uz pļavām.
Cilvēki pamodās
Viņi steidzas uz laukiem
Ir parādījusies saule
Zeme priecājas.
(A. Puškins)
Vasaras vakars
Saule jau ir sarkani karsta bumba
Zeme noripoja no galvas,
Un mierīgā vakara uguns
Jūras vilnis norija.
Jau spožās zvaigznes ir uzlēkušas
Un gravitējas virs mums
Debesu velve tika pacelta
Ar savām slapjām galvām
Gaisa upe ir pilnīgāka
Plūsmas starp debesīm un zemi
Krūtis elpo vieglāk un brīvāk,
Atbrīvots no karstuma
Un salds saviļņojums kā straume,
Es skrēju pa dabas dzīslām,
Tāpat kā viņas karstās kājas
Mēs pieskārāmies avota ūdeņiem.
(F. Tjutčevs)
Kas ir rasa uz zāles
Kad saulainā rītā vasarā ej uz mežu, tad laukos, zālē redzami dimanti. Visi šie dimanti spīd un mirdz saulē dažādās krāsās - dzeltenā, sarkanā un zilā krāsā.
Kad jūs pienākat tuvāk un redzēsit, kas tas ir, jūs redzēsiet, ka tās ir rasas lāses, kas sakrājušās trīsstūrveida zāles lapās un spīd saulē.
Šīs zāles lapa ir pinkaina un iekšpusē pūkaina, piemēram, samta.
Un pilieni ripo uz lapas un nesaslapina to.
Kad ar rasas lāsi netīšām norauj lapu nost, piliens kā gaismas bumba noripos lejup, un tu neredzēsi, kā tā paslīd garām kātam. Dažreiz jūs noplēšat šādu krūzi, lēnām pienesat to pie mutes un izdzerat rasas lāsīti, un šī rasas lāse šķiet garšīgāka par jebkuru dzērienu.
(L. Tolstojs)
Vasarā uz lauka
Jautri uz lauka, ērti uz platuma! Līdz tālā meža zilajai joslai gar kalniem it kā vijas krāsaini kukurūzas lauki.
Zelta rudzi ir satraukti; viņa ieelpo spēka gaisu. Jaunas auzas kļūst zilas; zied griķi ar sarkaniem kātiem, ar balti rozā medus ziedi kļūst balti. Tālāk no ceļa slēpās cirtaini zirņi, un aiz tiem bija gaiši zaļa linu strēmele ar zilganām acīm. Otrā ceļa pusē lauki kļūst melni zem straumējošā tvaika.
Cīrulis plīvo pāri rudziem, un asais ērglis modri skatās no augšas: viņš redz arī skaļu paipalu blīvos rudzos, viņš redz arī lauka peli, kas steidzas savā bedrē ar graudu, kas nokritis no nogatavojušās vārpas. . Visur klīst simtiem neredzamu sienāžu.
(K. Ušinskis)
Ūdens
(Slovēņu tautas pasaka)
Vienam zēnam ļoti patika peldēt. Un pat plūdos, kad upe uzplūda un cēlās, viņš nesēdēja mājās, nepaklausīja tēvam un mātei un aizskrēja peldēties. Izģērbos krastā un ielecu ūdenī. Vētraina straume viņu satvēra un nesa. Puisis no visa spēka cīnījās ar straumi, griežoties cauri viļņiem, peldēja astos, bet varēja redzēt, ka viņam nav gana spēka. Viņš sāka kliegt, saukt pēc palīdzības. Dzirdēja viņa ūdenszīmi. Un labi, ka dzirdēju - mazā peldētāja jau ir aizrijusies un zaudējusi samaņu. Kad ūdensvīrs laikus ieradās pie slīkstošā, viņš jau bija nekustīgs, un viļņi viņu nesa arvien tālāk. Patiesību sakot, nārvi ienīda, kad viens no cilvēkiem dzīvs iekrita tā apakšā. Bet viņam patika mazais peldētājs. Bija žēl bērnu noslīcināt, un viņš nolēma viņu glābt. Turklāt ūdensvīram palika garlaicīgi mūžīgi sēdēt vienatnē plašajā valstībā, un viņš bija sajūsmā par skaisto puisēnu, kurš tagad varēja viņam uzturēt lielisku kompāniju.
Mermens paņēma bērnu rokās un aiznesa uz savu skaisto pilsētu upes dibenā.
Nekad agrāk viņa īpašumā nebija nonācis dzīvs cilvēks – tas notika pirmo reizi. Nolieciet ūdens zēnu uz gultas. Tad viņš klusi aizgāja un paslēpās, gaidīdams, kad viņa mazais ciemiņš pamodīsies.
Zēns pamodās, paskatījās apkārt un ieraudzīja, kas guļ uz stikla gultas stikla istabas vidū. Pie gultas ir galds, un uz tā ir pilns ar rotaļlietām, visas no kristāla. Rotaļlietas tik kārdinoši mirgoja un bija tik skaistas, ka zēns sniedzās līdz tām – viņam gribējās spēlēties. Bet tajā pašā brīdī viņš atcerējās savu māju un rūgti raudāja.
Viņam klāt pieskrēja nārs un jautāja:
- Ko tu raudi, mazā?
"Es gribu mājās," zēns šņukstēja.
- Vai tiešām tavā mājā ir labāk nekā manā pilī? - ūdensvīrs bija pārsteigts.
- Labāk! - atbildēja zēns un raudāja vēl skaļāk.
Ūdensvīrs saprata, ka visi viņa mierinājumi bija veltīgi, un aizgāja. Un zēns, pēc sirds patikas raudājis, aizmiga. Tad nēriņš piezagās pie viņa uz pirkstgaliem un aiznesa uz citu istabu. Zēns pamodās, paskatījās apkārt un redzēja, ka guļ uz sudraba gultas sudraba istabas vidū - sienas, grīda un griesti ir sudraba, pie gultas ir sudraba galds ar rotaļlietām, un viss. rotaļlietas ir izgatavotas no tīra sudraba. Tāda bagātība! Zēns skatījās uz viņiem kā apburts. Tad viņš paņēma sudraba rotaļlietas un sāka ar tām spēlēties. Bet pēc minūtes viņam jautrība apnika. Viņš atcerējās, cik jautri bija mājās jaukties ar brāli un māsu, un izplūda asarās.
- Ko tu raudi, mazā?
"Es gribu redzēt savu brāli un māsu," zēns atbildēja un šņukstēja vēl stiprāk.
Mermens nekādi nevarēja viņu mierināt un aizgāja. Un zēns aizmiga. Mermens atkal piezagās viņam klāt uz pirkstgaliem un aiznesa uz trešo istabu. Kad zēns pamodās, viņš redzēja, ka guļ zelta istabā uz tīra zelta gultas. Viss tur bija zelts: galds un krēsli, un rotaļlietas. Zēnam bieži stāstīja par maģiskajiem dārgumiem, kur glabājas zelts. Bet viņš pat sapnī nesapņoja par tādu spožumu - acis viņu apžilbināja! Apbrīnots, zēns paņēma rokās rotaļlietas, kas izgatavotas no tīra zelta. Bet tie viņu ilgi neizklaidēja. Zēns atcerējās savu māti un tēvu, un viņš atkal sāka raudāt.
Pieskrēja ūdensvīrs un jautā:
- Ko tu raudi, mans bērns?
"Es gribu redzēt savu tēvu un māti," zēns sacīja, šņukstēdams arvien skaļāk.
Ūdensvīrs bija pārsteigts – galu galā viņš nezināja, kas ir tēvs, māte, brāļi un māsas.
– Vai tev tēvs un māte ir dārgāki par tīru zeltu? Viņš iesaucās.
"Dārgāk," sacīja zēns.
Mermens atkāpās un savāca visas pērles, ko sevī slēpa viņa zemūdens valstības dziļums. Savākts un izliets puisim priekšā. Pērļu kaudze izauga līdz pašiem griestiem, un nārs jautāja:
– Vai tev tēvs un māte ir mīļāki par tādu pērļu kaudzi?
Zēns aizvēra acis, lai dārgumu dzirksti viņu neapžilbinātu. Apkārt tā, it kā liesmotu svelme; šķita, ka istaba deg.
– Tu velti strādā! - atbildēja zēns.- Tomēr tu nezināsi mana tēva un mātes cenu. Tās man ir dārgākas par zeltu un pērlēm, dārgākas par visu pasaulē!
Ūdensvīrs sapratis, ka neko nevar darīt, lai zēnu mierinātu, nogaidīja, kamēr bērns aizmigs, uzmanīgi iznesa ārā no ūdens un nolika krastā. Šeit saimnieku gaidīja nabaga drēbes, kuras puisis pirms lēciena ūdenī nometa. Mermens atrada tajā savas kabatas, piepildīja tās ar zeltu un pērlēm un pazuda.
Zēns pamodās un ieraudzīja, ka guļ krastā pie ūdens. Viņš piecēlās un saģērbās.
Un tad es atcerējos par ūdens un zemūdens valstību. Sākumā zēns domāja, ka viņš to visu ir sapņojis, bet, kad viņš sniedzās kabatā un izvilka zeltu un pērles, viņš saprata, ka tas nav sapnis, bet gan patiesība. Zēns steidzās mājās pie tēva un mātes, pie brāļa un māsas un atrada visu ģimeni asarās: visi jau domāja, ka viņš ir noslīcis. Bet priekam nebija gala! Turklāt mājai tagad visa pietika, jo zēns no zemūdens valstības atnesa pītas pērles un tīru zeltu. Ģimene atvadījās no nabadzības, atzina labklājību. Laimīgie uzcēla sev jaunu māju un dzīvoja tajā laimīgi.
Puika vēl gāja uz upi peldēties, bet tagad plūdos nepeldējās. Un vispār es mēģināju turēties pie sekla ūdens - ūdens tur nevar nokļūt.
Un nēriņš noskumis atgriezās savā zemūdens valstībā. Viņš domāja, ka ir savācis savā īpašumā visvērtīgākos dārgumus pasaulē. Un pēkšņi izrādījās, ka cilvēkiem ir dārgumi, kas ir dārgāki par zeltu un pērlēm. Cilvēkiem ir tēvs un māte, brāļi un māsas. Un ūdens vienam nebija neviena! Viņš kļuva bēdīgs un raudāja trīs dienas pēc kārtas; viņa šņukstēšana satricināja krastus, un viļņi šalca kā plūdi. Tad nēriņš devās apskatīt katru savas karaļvalsts nostūri – varbūt kaut kur bija paslēpti īpaši dārgumi, kas vēl nebija nonākuši viņa acīs.
Gans un trīs nāras
(Maķedoniešu tautas pasaka)
Jauns gans ganīja savu ganāmpulku pie upes, zaļā pļavā starp ozolu audzēm. Un tad viņš redz – trīs skaistas meitenes peld upē. Gans paskatījās uz viņiem, viņš nevarēja atraut acis. "Ja es būtu viņiem tuvāk," viņš domāja, "es būtu paķēris kādu no skaistulēm un paņēmis par savu sievu!"
Un meitenes nomazgājās, ātri uzvilka kreklus - un pazuda.
Nākamajā dienā, pirms rītausmas, gans izdzina ganāmpulku tajā pašā zālienā. Aitas sāka ganīties, un gans paslēpās ozolu meža malā - viņš tomēr gribēja būt tuvāk upei un labāk apskatīt pirtniekus. Nu, saulei lecot, parādījās trīs meitenes un iegāja ūdenī. Bet gans neuzdrošinājās tiem tuvoties, baidījās tos aizbiedēt.
Ir pienācis trešais rīts. Gans atkal paslēpās krūmos pie ūdens. Saule uzlēca, un meitenes atkal parādījās pie upes. Jauns, dzīvespriecīgs, kā skaidras zvaigznes. Ātri izģērbās un iebrauca upē. Un gans domā, kā viņš varētu noķert kaut vienu no jaunajiem skaistuļiem! Un viņš nolēma nozagt viņu drēbes.
Ne ātrāk pateikts, kā izdarīts! Gans iznāca no slazda un nozaga kreklu. Meitenes to redzēja, satraucās, sāka lūgt ganu atdot drēbes - solīja lielu atlīdzību. Un gans jau saprata, ka meitenes izpildīs jebkuru no viņa pavēlēm, un sacīja:
– Lai kāds no jums kļūst par manu sievu! Un, ja tu atteiksies, es tūlīt aizdedzināšu uguni un sadedzināšu savus kreklus, lai tu zinātu. Ko tu gribi tad brauc mājās!
- Mums viss ir skaidrs, puisīt, bet tikai tev vajadzētu zināt, ka mēs esam nāras māsas. Ja apprecēsies, tad sāks ņirgāties, tā, saka, kāda tev sieva - ūdens meitene!
– Jā, pat ragana! - teica zēns.- Kāda nozīme! Es gribu - un precēties! Piekrītu, vai arī es sadedzināšu savus kreklus.
Māsas redzēja, ka viņš nejoko.
- Nu, pastāsti, kurš tev patika, un pēc iespējas ātrāk atdod kreklus - mums laiks atgriezties mājās, dzīvojam tālu!
- Dod man jaunāko! - puisis atbildēja.
Tad vecākās māsas paņēma viņu malā un sacīja:
- Atcerieties! Kā tava māsa kļūs par tavu sievu – nedod viņai kreklu, citādi viņa aizbēgs. Šis krekls ir maģisks, tajā ir viss sirēnas spēks.
Gans atcerējās šo padomu, iedeva vecākajām māsām-nāriņām kreklus, un viņas pazuda. Un jaunākais, vēlu vakarā, ienāca ganu mājā kails. Gans pasūtīja viņai kāzu kleitu un drīz viņu apprecēja. Viņš sāka dzīvot kopā ar savu sirēnas sievu, visā pasaulē nebija skaistākas sievietes par viņu.
Cik ilgi vai ātri – gads ir paskrējis vēja spārniem. Un tā viņi uzaicināja ganu un viņa sievu uz kāzām pie kāda no radiniekiem. Kāzās sievietes sāka dejot aplī, tikai ganu sieva atteicās. Visi sāka viņu pārliecināt. Viņa atbildēja:
“Pēc jūsu domām, es nezinu, kā, bet kā nāra, jūs varat. Bet apģērbs nav labs. Palūdziet manam dzīvesbiedram vismaz uz minūti uzdāvināt man mazu sirēnas krekliņu. Tad es parādīšu mūsu dejas.
Nu, sievietes sāka jautāt ganam! Un tas jebkurā - tas nav iespējams, un tikai. Sievietes vairāk tracina, sasodīts, jautā! Gans viņiem padevās, aizgāja mājās, no nomaļas vietas izņēma kreklu, atnesa uz kāzām, lika aizvērt visus logus un durvis un atdeva kreklu sievai.
Viņa saģērbās, iegāja apaļajā dejā un sāka dejot kā nāra. Visi, kas tur bija, nevarēja beigt skatīties uz skaistumu. Bet, tiklīdz mūzika apstājās, nāra pieskrēja pie vīra, satvēra viņa roku un teica:
- Nu, tagad - esi vesels, mans kungs!
Un viņa bija tāda - viņa aizlidoja. Puisis kā vājprātīgs turpat izskrēja no mājas un kliedza pēc viņas:
- Sieva, mīļā sieva! Kāpēc tu mani pamet! Pasaki man kaut vārdu, pasaki, kur tevi meklēt, lai es kaut reizi tevi redzu!
- Meklē mani tālā zemē, Kuškundaleves ciemā, mīļais vīr! Viņa teica un pazuda.
Drīz gans devās meklēt šo ciematu. Viņš staigāja ilgi, ilgi un visur jautāja, vai kāds nezina, kā līdz tai vietai nokļūt.
Bet visi bija tikai pārsteigti par šo nosaukumu - viņi saka, viņi nekad par to nebija dzirdējuši! Apceļojis visus ciematus un visas pilsētas, zēns devās meklēt kalnus un tuksnešus. Reiz viņš kalnos sastapa vecu vīru, kurš ar nūju rokās stāvēja pie simtgadīga ozola.
- Bet kā tu, dēls, iemaldījies manā tuksnesī? - vecais vīrs brīnījās.- Galu galā pat gailis te nedzied, un cilvēki te nenāk!
- Nepatikšanas mani dzināja, vectēv, - teica gans.- Lūdzu, esi mans draugs, palīdzi man - vai tu nezini, kur ir tāds ciems - Kuškundaļevo? Vai varētu būt, ka šajos kalnos kaut kas slēpjas?
"Es neesmu dzirdējis, mans dēls, ka mūsu apkārtnē būtu tāds ciems," atbildēja vecais vīrs. "Es šeit dzīvoju jau divsimt gadus, bet neesmu dzirdējis tādu nosaukumu. Ko tu tur gribi, zēn?
Gans viņam pastāstīja visu, kas bija noticis. Vecais vīrs padomāja, nomurmināja un atbildēja:
- Es neesmu dzirdējis, dēls. Tikai tu nesagriezies, ej pie sevis. Citos kalnos tu sasniegsi pēc mēneša - un satiksi otru veci, manu brāli, tādu pašu kā
ES esmu. Nododiet viņam manu sveicienu par mani, jo viņš ir pat vecāks par mani - viņam ir trīs simti gadu, un viņš ir karalis pār visiem dzīvniekiem. Pajautā viņam labi, viņš palīdzēs.
- Nu tu sēdi te, - vecais atbildēja, - un es savākšu visus dzīvniekus, pajautāšu - varbūt viņi zina.
Un viņš sūtīja sūtņus uz visām pusēm. Drīz visi dzīvnieki sapulcējās, piecēlās uz pakaļkājām, paklanījās vecajam vīram. Un vecais saka:
- Čau, lauvas un lāči, lapsas un vilki un visi meža dzīvnieki, es gribu jums kaut ko pajautāt. Jūs bieži skrienat garām ciemiem - varbūt jūs zināt Kushkundalevo ciemu?
– Mēs neko tādu neesam dzirdējuši, cara tēv! - atbildēja visi dzīvnieki.
- Tu tagad redzi! - vecais teica ganam.- Tāda ciema uz zemes nav! Tikai tu neskumsti un, ja neesi slinks, dodies tālāk. Pēc mēneša sasniegsi jaunos kalnus, tur ieraudzīsi trešo vecāko – viņš ir visu putnu kungs. Putni lido visur - tāpēc, iespējams, viņi zina, kur atrodas jūsu ciems!
Atkal gans devās ceļojumā. Pēc mēneša viņš patiešām tikās ar trešo vecāko, putnu kungu. Gans viņam paklanījās, nodeva sveicienus no abiem vecākajiem, nu un tad stāstīja par savu nelaimi – viss kā ir, neslēpjoties. Vecais vīrs sūtīja ātri spārnotus sūtņus pēc saviem spalvainajiem kalpiem. Diena tikko pagājusi - un milzīgs ganāmpulks ir sapulcējies - visi putni ir saplūduši pie ķēniņa!
- Un sakiet man, ērgļi un vārnas, lieli un mazi putni, vai kāds zina, kur atrodas Kushkundalevo ciems?
- Valdniek, tu neesi dzirdējis! - putni atbildēja.
- Jā ... Droši vien, un viņš nav, zēns, - vecais teica ganam. - Pat putni to nezina, bet viņi lido visur! Jā, un neesmu dzirdējis, lai gan pasaulē nodzīvoju četrsimt gadu.
Un tieši tajā brīdī pie ķēniņa pielidoja kliba varene. Karalis viņu ieraudzīja un jautāja:
- Kas tas ir? Kāpēc tu tik vēlu? Pēdējais putns ieradās. Vai tā ir kārtība, četrdesmit?
- Kāpēc, es esmu klibs, kungs! - atbildēja četrdesmit. Un aizlidot mani vēl tālāk - es dzīvoju tālu, pašā Kushkundalevo, tēvs, - kur dzīvo nāras! Tiklīdz es dzirdēju, ka jūs zvanāt, es biju diezgan gatavs, bet galu galā es esmu nāru kalpone. Tā ļaunā saimniece paņēma un iesita man pa kāju. Es ar sāpēm nevarēju lidot, piedod man, gaišais karali!
- Vai tu, puisīt, dzirdēji, ko vare teica? - jautāja vecais gans.- Nu, sēdies uz ērgļa, un varene parādīs ceļu.
- Paldies, kungs, es jūs nekad neaizmirsīšu! - atbildēja gans.
Un vecais vīrs pavēlēja vienam no ērgļiem - tam, kurš ir stiprāks par visiem pārējiem - aizvest ganu uz Kuškundalevo. Četrdesmit lidoja pa priekšu, bet aiz viņas - gans uz ērgļa. Ciematā ieradāmies agri no rīta, mūsu puisis nokāpa no ērgļa un iegāja pirmajā pagalmā – pajautāt, kur dzīvo trīs māsas. Par laimi, es tiku pie viņiem. Abas vecākās nāras viņu acumirklī atpazina. "Ah ah! Cik noguris nabaga znots, klīda pa kalniem un ielejām, domāja māsas. Vecākās māsas iznāca no mājas, jautāja - kā tas gadījās, ka viņš neņēma vērā viņu padomu un iedeva burvju kreklu? Zēns pēc kārtas pastāstīja, kā notika nepatikšanas, un sāka lūgt abas māsas, lai tās atdod viņam dzīvesbiedru.
- Neuztraucies! Tava sieva ir tepat, mūsu mājā,- māsas atbildēja.- Tu ņem šos seglus un seko mums. Tava sieva vēl guļ. Mēs piesietam viņas miegaino pie segliem un piesienam. Jūs sēdēsit viņai blakus, un segli pacelsies virs kalniem. Tikai atceries: paceļoties, tava māsa pamodīsies un kliegs, viņa sauks savu zirgu. Tu centies, znots, līdz tam laikam tikt līdz trim lolotajiem kalniem. Ja pabrauksi tiem garām, viss būs labi, ja ne, tad zirgs tevi apsteigs un saplosīs gabalos: tas ir maģiski!
Gans noticēja abām māsām, piesēja sievu seglos, apsēdās, pacēlās, un viņas metās kā viesulis. Viņi šķērsoja trīs kalnus, un tad nāra pēkšņi pamodās, saprata, kas noticis, un sāka klaudzināt zirgu. Zirgs metās pāri debesīm, bet, tiklīdz viņš sasniedza kalnus, viņa burvju spēks acumirklī pazuda, un viņam bija jāgriežas atpakaļ. Un gans sasniedza savu dzimto ciemu, novilka sievai kreklu un sadedzināja tā, ka nāras spēks pazuda. Nu, un viņš sāka dzīvot - dzīvot kopā ar jaunu sirēnas sievu. Un viņa dzemdēja viņa meitas - skaistas, skaistas.
Tieši no šīm meitām tika vadītas visas pasaules skaistules.
Māte-Siers-Zeme gulēja tumsā un aukstumā. Viņa bija mirusi – ne gaismas, ne skaņas, ne kustības. Un teica mūžīgi jaunais. mūžīgi dzīvespriecīgā gaisma Yarilo: "Paskatīsimies cauri piķa tumsai uz Māte-Siers-Zeme, vai viņa ir laba, vai viņa ir piemērota?" Un spilgtā Jarilas skatiena liesma vienā mirklī iedūrās neizmērojamajos tumsas slāņos, kas gulēja pār guļošo Zemi, un tur, kur Jarilina skatiens griezās cauri tumsai, tur spīdēja sarkana saule.Un caur sauli izlēja starojošās Jarilas gaismas karsti viļņi.
Māte-Siers-Zeme no miega pamodās un izpletās jauneklīgā skaistumā.
Ar nepacietību viņa dzēra dzīvības dāvājošā spīdekļa zelta starus, un no citas pasaules svelma dzīvība un mokoša svētlaime izplatījās caur viņas iekšām ... Mīli Zemi Jarilinas runa, viņa mīlēja gaismas dievu un no viņa karstajiem skūpstiem viņa tika izrotāta ar labība, ziedi, tumši meži, zilas jūras, zilas upes, sudrabaini ezeri ...
Viņa dzēra Jarilinas karstos skūpstus, un no viņas iekšām izlidoja debesu putni, no dzimšanas ainas izskrēja meža un lauka dzīvnieki, upēs un jūrās peldēja zivis, gaisā drūzmējās mazi kukaiņi, mušas un punduri.
Un viss dzīvoja, un viss mīlēja, un viss dziedāja slavas dziesmas tēvam Jarilam, Mātei-Raw-Earth. Tad Zeme dzemdēja cilvēku. Un, kad viņš iznāca no zemes iekšām, Jarilo iesita viņam pa galvu ar zelta grožiem - spožs zibens, un no šī zibens radās cilvēka prāts. Sveiks, Jarilo mīļais, zemes dzimušais dēls ar debesu pērkoniem, zibens straumēm, un no tiem pērkoniem, no šī zibens visa dzīvā radība sabijās šausmās: debesu putni aizlidoja,
ozolkoka dzīvnieki slēpās alās, viens cilvēks pacēla racionālo galvu pret debesīm un atbildēja uz sava tēva pērkonu runu ar pravietiskiem vārdiem, spārnotu runu... Un dzirdot šo vārdu un redzot savu karali un kungu, visus kokus, visus puķes un graudaugi paklanījās viņa priekšā.
Tad Jarilas spēki sāka vājināties, Māte-Siers-Zeme sāka ilgoties, baidoties, ka viss sastings. Jarilo viņu mierināja, sakot, ka atgriezīsies vēlreiz, bet pagaidām viņš sūtīja Uguni, lai zeme būtu silta.
Tā cilvēki domāja par vasaras maiņu pret ziemu un par Uguns sākumu. Tāpēc mūsu senči dedzināja mirušos – nāvē aizmigušo Jarilinas dēlu atdeva ugunī dzīvojošajam tēvam. Un tad viņi sāka atdot mirušos mātei – nolaižot viņas gultā, t.i. aprakt zemē. Tāpēc mūsu senči ar lieliem svētkiem godināja uguns dāvanu cilvēkam.
(No P.I. Meļņikova romāna - Pečerskis "Mežā")
Citi raksti literārajā dienasgrāmatā:
- 05.07.2012. Tautas mīts par sauli.
1. STĀSTS. "Siera zemes māte gulēja tumsā un aukstumā, viņa bija mirusi: ne gaismas, ne siltuma, ne skaņu, ne kustības. Jarils nolēma paskatīties cauri piķa tumsai, vai Siera Zemes māte ir piemērota. Viņa ugunīgais skatiens caururbās. tumsa, kas klāja guļošo zemi un apspīdēja sauli, gāza karsti Jarilova gaismas viļņi.Siera zemes māte sāka mosties no miega un tīksmināties par gaismas stariem, no kuriem viņas dzīlēs sāka parādīties dzīvība. Viņa mīlēja Siera Zemes māte Jarila,no viņa karstajiem skūpstiem to klāja meži,lauki,upes,ezeri,labība un ziedi ar kokiem.Parādījās dzīvnieki un putni,zivis jūrās un upēs.Viss atdzīvojās uz zemes.Māte Siers Zeme turpināja dzert spožus starus un dzemdēja cilvēku.Kad cilvēks iznāca no zemes iekšām, Jarila viņam iesita pa galvu ar zelta grožiem - nikns zibens.No sitiena piedzima prāts g. cilvēks, viņš sāka atšķirties no dzīvniekiem.Siera Zemes māte bija laimīga: Jarila mīlestībai nebija gala, bet pēc kāda laika kļuva vēsāks, dienas kļuva īsākas. Viņa apmākusies no bēdām un sāka raudāt, un asaras Zemes siera māte lēja lietus jami.- Neskumsti, Siera zemes māte,- sāka jautāt Jarilai,- Es tevi uz kādu laiku atstāšu, citādi tu sadegsi no maniem skūpstiem.Un kamēr tu gulēsi zem sniega segas, līdz es atgriezīšos. atnāks - es tev nosūtīšu sūtni, pavasari - es nosarkstu, pēc tam es atgriezīšos pats. Jarila tā teica un aizgāja, un Siera Zemes māte bija klāta ar sniegu un aizmiga līdz pavasara atnākšanai. "( stat." Slāvu versija par pasaules izcelsmi ", Alter Carbon, 2018)
VOLKHA: Skaista pasaka, ak, cik skaisti! .. Bet žēl: varoņi ir Kijeva cauri un cauri, radīti ne agrāk kā mūsu ēras 0-10. gadsimtā Bet man šķiet vēl vēlāk: "neo-pagan". Tas nenozīmē, ka ŠODIEN nav nekas, jūs pat nevarat kaut ko sacerēt!
Tas ir iespējams un vajadzīgs... Bet paskaties, lasītāj, tuvāk pašai pasakai, ir pienācis laiks.
SIERA ZEMES MĀTE - patiesībā "jēls" (kurā ir gruntsūdeņi) tika saukta par PASHNYA, tas ir, zeme / mājsaimniecības. ZEME ir vienkārši MĀTE Zeme, senatnē viņa bija šķirošanas / Mormāras dieviete no Šķiro panteona Ora / Hiperboreja.Arī Kijevas iedzīvotājus sauca par viņas MĀTI (vecāks, Sort analogs) KURŠ tagad to sauc? Un MAKOSH, tas ir, absolūti ATŠĶIRĪGA "dieviete", kas pastāv (radīja Magi) tikai Svarogas panteonā Kijevas reģionā.
YARILO tāpēc Kijevas iedzīvotāji sauca par Kijevas Rusas saules dievu, piešķirot viņam SENĀ dieva OPa / Hiperborejas statusu ... Bet "dievs" ir skaidri "pārdēvēts" no īstā senā Roda ARa panteona dieva. , jo protovalodā NAV burta "I" (sk. tulkojumu zemāk); mēs runājam par to pašu laiku kā Makosh.
Pasakas būtība: Debesu dieva un Zemes dievietes MĪLESTĪBA ir daktera Grieķijas mītu par Zevu un Hēru / Gaju kopija.Tātad mīts nebūt nav balstīts uz SENO ARV - senčiem "visa Rus" ... Mērķa uzstādījums: novērst kādu CITU pasaku par Pasaules radīšanu.
SECINĀJUMI Volkhi: Stāstu pamatīgi pārstrādāja "Magi" - "neo-pagan" (mūsdienu) Uz to liecina stāstījuma stils, pasaules uzskats kopumā.
2.ZEMES MĀTE / SIERA ZEME MĀTE. "Slāvu dieviete sauc: Mokuš, Mokosh, Mokosh, Mokush. Mokush ir vienīgā sieviešu dieviete starp vīriešu dzimuma dieviem uz topošā Krievijas kristītāja kņaza Vladimira mēles. Pēc zinātnieku domām, nosaukums cēlies no grieķu" mokos "; Vērpšana. Vasmer: "mokuš" izklausās kā darbības vārds "slapjš" - Mokush bija ražas dieviete, tas bieži ir atkarīgs no lietus. Tāpat ūdens vienmēr ir personificējis mātes stāvokli, Mokush bija atbildīgs par to. 2 daļām, tad katra nozīme norādīs to kopīgo nozīmi: senākais vārds "ma"; māte un "kosh"; lote / liktenis. Līdz ar to Mokush ir "likteņa māte", proti, viņai ir tiesības izlemt, ko tieši cilvēks sagaida tajā vai citā laika periodā.Tomēr ar vārdu "kosh" sauca arī grozu labībai, šķūni un pat ratus sienam, tas ir, lietas, kas saistītas ar ciemiem/saimniecībām.Ar rokām viņa turēja vārpstu vai pārpilnības ragu.Dažreiz Mokushi galvā bija kička - galvassega ar ragiem. vkakh un tēlniecībā Mokušs varētu tikt attēlots kā gara figūra ar lielu galvu (dažreiz govs), kas stāv starp 2 sieviešu siluetiem dzemdē aļņa aizsegā.Pēc folkloras avotiem, Mokush varētu pārvērsties par briesmīgu kuprīti uz zoss ķepas vai pinkaina kikimora.Dažreiz viņa kļuva pavisam neredzama.palīdzot mājsaimniecei.Mokušas mīļākais dzīvnieks bija kaķis.Zirnekļi kalpoja Mokušam: vērpa un auda.Mokuši figūriņas (elkus) darināja tikai no "sieviešu" koku sugām - apses vai. liepa.Mokušs bija mājsaimniecības patronese,sieviešu rokdarbi-vērpšana un aušana Viņas pārziņā bija sieviešu auglība,raža,māja un labklājība tajā.Sievas,mātes,saimnieces lūdza palīdzību un aizsardzību no Mokushi.Viņu sauca „sievietes aizbildnis". liktenis. Ar pavedieniem viņa saistīja katru cilvēku ar viņa labajiem un ļaunajiem darbiem. Tādējādi radās sava veida cilvēka dzīves mežģīnes. Atkarībā no tā, cik daudz ļaunuma vai. labi, Mokušs izlēma viņa likteni. Viņas māsas Doļa un Nedoļa, Sreča un Nesreča palīdzēja dievietei viņas darbā. Katra no tām kādā brīdī, pieskaroties matērijas pavedieniem vai daļai, vienā vai citā dzīves posmā izveidoja cilvēku laimīgs vai nelaimīgs, nabags vai bagāts, veiksminieks vai neveiksminieks.Mokušs zināja visu gan par cilvēka reālo dzīvi, gan par viņa pagātni un nākotnes reinkarnācijām.Tāpat Mokušs bija maģijas un burvju dieviete.Tika tika veikta zīlēšana un burvestības. tikai viņas vadībā. Viņa stāvēja uz sliekšņa starp dzīvo pasauli un mirušo pasauli. Kā upuri Mokushi sievietes iemeta akās dziju, diegu vai pakulas, ceremoniju sauca par "Mokrida". Par Mokuši mīļāko dienu tika uzskatīta piektdiena.Šajā nedēļas dienā nebija iespējams ne vērpt, ne aust, ne šūt. Pretējā gadījumā dieviete varēja dusmoties un sapīties dziju vai neļaut kreklam uzšūt, un dažreiz pat parādīties ar caurdurtām rokām ar adatu. "(Stat." Mokush: kāda bija galvenā dieviete. Slāvi ", kirilica, 2018)
VOLKHA: MOKUSH - MOKSHA - "MO" (mātes pasaule, dzimtene) + "K" + "SHA" (burti "Ш" nav protovalodā, apmaiņa ar "Ш-С"; SA - "Ar pirmdzimtais"). MOKSHA - " Uz pirmdzimtā dzimteni "(Ora, ORa iedzīvotāji), ti, uz ORu / Hiperboreju. Tāpēc radās liela vēlme padarīt Mokšu par vienu no oriģinālajiem šķirņu panteoniem. / Mormar, bet tā nebija protovaloda, kas izgāzās.
Turklāt "KAĶI" ir maki (somas veidā ar kaklasaiti, maciņš) naudai. Nav nejaušība, ka Makoša tika pasludināta par Doljas un Nedoli mātes dievieti, likteni utt. dieviete ir tieši piemērota, lai krātu savu kņazisko BAGĀTĪBU.Tāpēc Makoša ir vienīgā "sieviete-dieviete" Kijevas Volodimera panteonā (nevis tas, ka citas nebija zināmas).
Pārējais par Makošu publicēts kā UTILITĀRĀS parastās tautas "tuvināšanās" piemērs saviem dieviem.Salīdzini, lasītāj, ar Kristus dieviem attiecību mēroga un būtības ziņā.Tas ir Kristus katedrāles mērķis: pārvērst pasaules radīšanu par maziem dieviem.
Mile Ru lasītāju VIEDOKĻI: 1). "Makošs" sākotnēji nav slāvu personāžs, nevis dieviete. Viss kņaza Vladimira panteons ir aizgūts no mūsu senās turku valodas, kas datēta ar animistiskā dabas skatījuma laikiem, kad Dabas Spēki tika cienīti kā bezķermeņu gari.Divsakņu vārds pieder pie aglutinatīvas gramatikas,-šeit "Magone",-slave,godība,-Oš",-saujiņa.Vispār Makosh,ir krāšņa sauja un ir romiešu dievietes Fortūnas priekštece ar savu pārpilnības ragu. Nedaudz no turku valodas: "Koloosh", - 1) sauja, 2) ezers ar daudzstāvu krastiem, - rusificēts "spainis", "Kološa" (Galoši). "- Alla.
VOLKHA: Es pilnībā piekrītu.
VOLKHA: Lūk, tev, vecmāmiņ, un Jurģu diena! Vairāk nav ko teikt: mūsdienu "progresīvo" KRISTIEŠU iekšējās lietas un idejas mani neskar.Bet var izdarīt vienu SECINĀJUMU: kristieši pasludina Makošu SĀTANU!.. Hmm.
MĀTE SIERA ZEME. "Zeme tika uzskatīta par dabas reproduktīvā spēka iemiesojumu, tāpēc tika pielīdzināta sievietei. Dievišķības pēdas atspoguļojās senākajos apbedīšanas rituālos. Arheoloģisko izrakumu laikā tika atrasti skeleti jaundzimušā pozā. Iespējams, bēres tika interpretētas kā mirušās atgriešanās mātes klēpī Rituālā ir redzamas atbalsis un rituāli.valkāt tīru veļu, kad rodas draudu briesmu vai nāves sajūta Tradīcijā zeme tika apveltīta ar sievišķo principu, auglīgā zeme tika korelēta ar grūtnieci. Līdz ar pareizticības nostiprināšanos Krievijā tautas apziņā, Mātes Zemes kults sāka korelēt ar Dievmātes godināšanu. "(stat." Siera Zemes māte" , Panteons Dievu godība)
VILKS: Cilvēki tika aprakti (slēpa līķus) zemē tikai viena iemesla dēļ: gīks vai atstumts. Cerība: Zemes māte viņu atdzīvinās jaunā ķermenī un viņš tiks labots. Tādā pašā veidā tika apglabāti ienaidnieku līķi Parasta ara bēres no ars (ārija): krode - bēru kūla (sava veida kremācija) Ar pārējo tekstu es nestrīdos, ne man.
MĀTE ZEME. "Siera Zemes māte vienmēr ir bijusi krievu ideoloģijas kodols. Matērija mūsdienu filozofiskajā izpratnē atbilst senākajam pasaules uzskatam. Māte Zeme. Agrāk viņa domāja visa pastāvošā sākumu. Zemes bērni, mīliet savus māte!Kas nemīl zemi,nejūt tās mātišķību,ka-vergs un atstumtais,nožēlojams dumpinieks pret māti,nieka velns.Māte Zeme!No tevis izaug labība un vīnogulājs,no kura auglis vissvētākajā sakramentā kļūst par Kristus Miesu un Asinīm, un šī svētā miesa atgriežas pie jums!" .N., "Krievu tautas noslēpumi")
VOLKHA: Demina uzskats ir ļoti kristīgs, spriežot pēc teksta. Bet viņam ir taisnība: materiālās pasaules LIETA (ķermeņi dabā) ir "darbs", ieskaitot elementus "zeme". Pārējais ir uz cilvēka sirdsapziņas. autors.
SECINĀJUMI Volkhi: Makosh - Māte Zeme ... nekad nav pastāvējusi sev.Ore / Hiperborejā, jo NEKAD NEKAD NEKĀDĀJĀS stihiju DEEDIFIKĀCIJAS Piemēram: ūdens - "VA" bija dievu MORMARA un MORMARA (Stienis un Rod) elements. ... starp vienas dievietes Māras parastajiem cilvēkiem.
Viņa bija atbildīga par viņu ar savu funkcionalitāti.
"Vienu no vasaras brīvdienu personifikācija slāvu tautas kalendārā. Jarilas vārds, tāpat kā citi vārdi ar sakni jar-, ir saistīts ar ideju par pavasara auglību." Dzīve. Izceļas ar tīrību, sirsnību un niknumu Jarilo svieda zemei saules starus, kas dažos gadījumos tiek interpretēti kā mīlestības bultas.Slāvi pārstāvēja Dievu kā pavasara saules dzīvības spēku, kas piepilda zemi ar dzīvību un prieku pēc garās ziemas, mostas no plkst. hibernācija. Jarilo tiek uzskatīts par cilvēku patronu ar laipnām, tīrām, gaišām un sirsnīgām domām.Viņi vērsās pie viņa pēc palīdzības bērnu ieņemšanā.Viņš arī bija atbildīgs par auglību un tika uzskatīts par dusmu iemiesojumu augstākajā nozīmē.Jarilo varēja var saukt par Jarilu, Jarovitu un Ruevitu. Jarilo šķita jauns pievilcīgs. Mati ir gaiši vai sarkanīgi, acis ir gaiši zilas, skaidras, aiz platiem spēcīgiem pleciem plīvo sarkans apmetnis Jarilo sēdēja uz ugunīgas zirga-saules. Daudzas meitenes iemīlēja skaistu jaunekli. Yarilo ir miesas mīlestības dievība starp vīrieti un sievieti. Tas izskaidro, ka Jarilas lelle bieži tika izgatavota ar lielu fallu, kas ir senākais auglības simbols.
VOLKHA: Ko es varu teikt par Jarilu? - Jā, nekas, pilnīgs pauspapīrs no grieķu Zeva.Bet par viņa izcelsmi - ir ko teikt.
YARILA - "YAR" (IAR - "Pirmdzimtā klana meistars", jo "P" šeit ir Dieva saīsinājums, ģints ir) + "IL" (OL - Saules gaismas pasaule, ti, pasaule Dzīvošana) + "A" (beigas).
YARILA - "Dzīvo pasaules pirmdzimto ģimenes meistars." - Nav protovaloda.
YAR Kijevas reģionā tika iekļauts Kijevas dibinātāja vārdā (Kiy saskaņā ar Nestora "Pastāstu") -KIYAR.
KIYAR - "YAR īpašniekam." Tāpēc starp Kijevas troņa prinčiem pastāvēja tituls "Princis-Saule": Volodimer - "Sarkanā saule" utt. Bet YAR - IAR - AR ("Parent of pirmdzimtais"), ti, .dievs Rod / Mormar. AR - polārā OPa saules dievs.
SECINĀJUMI Volkhi: Bozhok YARILA - "līdz minimumam" izsvītrota ideja par seno saules dievu AR ("Polārā saule ORa").
VISPĀRĪGI PĒC RAKSTA: Pasaku, kā vienmēr, ROC ir pārskatījusi līdz nepazīšanai, un tā ir aicināta pārstāvēt KRISTUS, Miera kapteini (ECM).
Notiek ielāde...